KĀ ES SĀKU..

Aicinām nosūtīt Jūsu stāstus skrējiena organizācijai, lai varētu publicēt tos šajā sadaļā:

e-pasta adrese: gundegagaile@inbox.lv

Kā es sāku skriet.

Man vienmēr ir paticis, nolūkoties cilvēkos, kuri skrien. Malači! Forši! Es arī gribētu . . . Bet vienmēr atradās simtu un viens iemesls, kāpēc to nedarīt:

•  nu kā es tā – viena pati skriešu, vajag kompāniju;

•  un vispār, man nav ko vilkt mugurā;

•  ārā it tik trakoti auksts( vējains, lietains utt.);

•  vai esmu tik aizņemta, nav laika it nemaz;

•  ko gan par mani padomās citi.

Tā gāja laiks, gadi un nekas nemainījās. Sāka nepatikt, ka ātri uzskrienot pa kāpnēm uz ceturto stāvu – elšu kā tāds vecs nīlzirgs. Ka skrienot pakaļ autobusam, jāatelšas vismaz 5 minūtes, kaut noskrēju labi ka kādus 50 metrus. Ļoti nepatīkami atzīt, ka esi kļuvis pa “tizleni” . Arī enerģijas nebija tik cik vēlētos, kafija tika lietota litriem, bez mēra. Uz ko nepatikā reaģēja gan kuņģis, gan sirds. Tā teikt - “grausts” jau pašos labākajos gados! Pietrūka īstas motivācijas kaut ko mainīt.

Iedvesma  atnāca pēkšņi un negaidot, kad atnāca apjausma, izpratne – ka mēs jau paši veidojam savu dzīvi, neviens cits to neatnāks un neuzlabos. Tie vairs nebija tikai tukši vārdi. Ja vēlies justies labi, tad dari – nespriedelē. Vēlies apkārt sev vairāk jauku un smaidīgu cilvēku – tad sāc ar sevi. Tad pats sāc vairāk smaidīt un pilnveidot sevi. Nespriedelē – vienkārši dari! Un dīvainākais – tas darbojas.

Tā nu es izrakos cauri savam skapim, kur par brīnumu atradās viss priekš skriešanas. Gāju skriet . . . ( Urrā! Es pārvarēju savus muļķīgos spriedelējumus, slinkumu) Nenoskrēju daudz, nebija viegli, bet prieks bija milzīgs!!! Ir pagājis tikai pus gads kopš tās dienas. Tagad skrienu pa 5, 10 dažreiz arī pa 15km. Mērķis šogad noskriet maratonu un pierādīt sev – ka man nekas nav neiespējams! Tas atver apvāršņus - arī visās citās jomās, kad pierādi savam šaubīgajam prātam, ka tavas iespējas ir neizsmeļamas.

 TU VARI VISU!!!

Gundega